Mūsdienās ir grūti iedomāties vakaru pie televizora bez pults rokās, taču vēl pirms dažiem gadu desmitiem tā bija parasta lietu kārtība. Kamēr Rietumos jau 80. gados cilvēki slēdza kanālus ar infrasarkanajām pultīm, pie mums situācija bija pavisam citāda.
Ja arī kādam modelim pults bija, tā parasti bija savienota ar garu vadu, kas stiepās pāri visai istabai, un arī tad tā ļāva tikai nedaudz pagriezt skaņu vai spilgtumu.
Kāpēc tā sanāca, ka tehnoloģijas mums it kā bija, bet pultis ikdienā neredzējām? Galvenais iemesls patiesībā bija pavisam vienkāršs un reizē tehnisks.
Smagie kloķi un mehānika
Lielākajai daļai tā laika televizoru kanālu pārslēdzējs bija mehānisks. Tas bija tas slavenais “kloķis”, kuru griežot atskanēja skaļi klikšķi. Lai to pagrieztu, bija jāpieliek spēks, un mehānisms nereti ķērās.
Lai šādam aparātam uztaisītu tālvadību, tajā iekšā būtu jāiebūvē vesels elektromotors, kas fiziski grieztu šo pārslēdzēju. Tas televizoru padarītu ne tikai dārgāku, bet arī skaļāku un sarežģītāku remontam.
Tā kā tajā laikā krāsains televizors jau tāpat bija liels luksuss un maksāja vairāku mēnešu algas, papildu dārgas detaļas neviens nevēlējās.
Divi kanāli un nav ko slēgt
Otrs iemesls bija pati televīzija. Ja tev ir tikai divi vai trīs kanāli, vajadzība pēc pults pazūd pati no sevis. Cilvēki parasti jau iepriekš avīzē izpētīja programmu, izvēlējās konkrētu filmu vai ziņas un piegāja pie ekrāna tikai pāris reizes vakarā.
Tā kā nebija arī reklāmas paužu, nebija iemesla ik pēc piecām minūtēm “lēkāt” starp kanāliem. Visi sēdēja un skatījās to, kas iet. Tikai 90. gados, kad parādījās pirmie privātie kanāli un izvēle kļuva lielāka, pults tiešām kļuva par nepieciešamību.
Cilvēciskais faktors un paradumi
Daudzi no mums vēl atceras, ka “pults” lomu ģimenē bieži vien pildīja bērni. Ja tētis gribēja skatīties hokeju, bet pa otru kanālu gāja koncerts, bērnam vienkārši pateica: “Aizej, pārslēdz!”. Tā bija daļa no tā laika ikdienas, par ko neviens īpaši nesūdzējās.
Tāpat jāatceras, ka attēla kvalitāte bieži nebija ideāla. Antenas signāls “peldēja”, tāpēc, pieejot pie televizora, bieži vien nācās ne tikai pārslēgt kanālu, bet arī nedaudz pagrozīt antenu vai pieregulēt asumu turpat uz vietas. Attālināti to izdarīt tāpat nebūtu iespējams.
Šodien mēs varam vadīt televizoru pat ar balsi vai telefonu, bet vecā pults, kas reizēm vēl joprojām tiek turēta celofāna maisiņā, paliek kā simbols laikam, kad televīziju skatījāmies lēnāk un mierīgāk.
